Biogrāfija - Pareizie skaitļi

Viena no pieprasītākajām itāļu aktrisēm, apburošas, bet arī nemierīgas un kaislīgas sievietes paraugs, Laura Morante dzimusi 1956. gada 21. augustā Santa Fiorā, Groseto provincē. Ļoti jauna strādājusi teātrī ("Riccardo III", "S.A.D.E.", abas ar to svēto briesmoni, kas saucas Karmelo Bene), viņa debitēja kino 1979. gadā filmā "Oggetti smarriti", režisorsDžuzepe Bertoluči, kam ar to pašu režisoru nākamajā gadā sekoja "Smieklīga cilvēka traģēdija".

Tūlīt pēc tam viņa iziet Nanni Moretti filmā "Sogni d'oro" (1981), spēlējot Silviju, vienīgo studenti, kas uzmanīgi klausās profesora Mišelas Apičellas lekciju par Leopardi. Viņu atkal vajā pa skolu ("Bianca", Nanni Moretti, 1984) šis profesors (šoreiz matemātikas), ar kuru viņa izdzīvo sarežģītu mīlas dēku.

Kopā ar Džanni Amelio viņš uzņēma filmu "Trieciens sirdij", un, sākot ar 80. gadu vidu, viņš dalīja savu laiku starp darbiem ārzemēs (ar tādiem režisoriem kā Žoao Sezārs Monteiro, Alēns Tanners, Pjērs Granjē-Deferrs) un Itālijā (ar Moničelli, Rizi, Del Monte, Amelio, Salvatores).

No 80. gadu vidus Laura Morante pārcēlās uz Parīzi, kur filmējās daudzās filmās un ieguva popularitāti televīzijā, piedaloties Paula Vecchiali režisētajā septiņu sēriju seriālā. Tajā pašā laikā viņa turpināja aktīvi darboties Itālijā, kur Džanni Amelio viņu vēlējās filmēties filmā "I ragazzi di Via Panisperna". Vēlāk viņa pierādīja, ka var sevi mērot arī ar mazāk dramatiskām lomām (tomēr vienmērnemierīga), tāpat kā Vitorijas, radio skaļruneses, kura ir iemīlējusies divos draugos - Fabricio Bentivoglio un Djego Abatantuono ("Turnè", Gabriele Salvatores, 1990).

Vēl Itālijā, pēc dalības televīzijas drāmā "La famiglia Ricordi" (Mauro Bolognini, 1995), Laura Morante no 18. gadsimta Sicīlijas filmā "Marianna Ucria" (Roberto Faenza, 1997) pārcēlās uz mūsu dienu vasaras krastiem filmā "Ferie d'agosto" (Paolo Virzì, 1996), komēdijā, kurā viņa demonstrē savu izcilas aktrises talantu, ko apliecina filmā "Liberate i pesci" (CristinaComencini, 2000), dimensija, kas viņai ir īpaši tuva, vienlaikus joprojām tiekot pieprasīta, lai uz lielā ekrāna atveidotu visdažādākās grūtības un plīsumus.

1998. gadā viņa ir socioloģe, kuru bērnībā pārdzīvoto grūtību dēļ nomoka sekss Vičentes Arandas filmā "Cita skatiens", un pēc tam Anita Mario Orfini filmā "Jubileja" - nelaimīga sieva, kura, tā vietā, lai mierīgi nosvinētu laulību, vardarbīgi izstrīdas ar vīru.

Mūžīgi neapmierināta, ilggadēja teātra mīļotāja, kas galu galā ir viņas dabiskais humuss (arī tāpēc, ka viņas aktierspēle ir tik intensīva kā reti kura cita), viņa atkal atgriezās uz skatuves, vadīta vēlmes pilnveidoties, ar "Le relazioni pericolose" vēl nepieredzētā Mario Monicelli režijā un pēc tam ar "Moi" Benno Bessona režijā. Taču kino mēs viņu vienmēr redzam galvenajās lomās.klavieres gandrīz visās pēdējo gadu nozīmīgākajās itāļu filmās, sākot no Nanni Moretti "La stanza del figlio" (2001), Renzo Martinelli "Vajont" (2001), līdz Mišele Placido "Un viaggio chiamato amore" (2002, kopā ar Stefano Accorsi) un nu jau atzītā Gabriele Muccino "Ricordati di me" (2002, kopā ar Moniku Belluči). Pēc televīzijas filmas "Māte Terēze" (2003) 2004. gadā mēs redzam Lauru Morantifilmā "L' amore è eterno finchè dura" (Mīlestība ir mūžīga, kamēr tā ilgst) kopā ar Stefania Rocca un Carlo Verdone, kurš ir arī filmas režisors.

Turpmākās filmas: "Vilku impērija" (2004, režisors Kriss Nahons), "Sirdis" (2006, režisors Alēns Renē), "Slēptuve" (2006, režisors Pupi Avati), "Mana pirmā skūpsta vasara" (2006, režisors Karlo Virzì), "Jauno Moljēru galantie piedzīvojumi" (2007, režisors Lorāns Tirārs).