Biogrāfija - Intensīvas saistības

Vanesa Redgreiva piedzima 1937. gada 30. janvārī Londonā. Viņas liktenis bija nolemts jau no dzimšanas: viņas vectēvs Rejs Redgreivs bija slavens Austrālijas mēmā kino aktieris, viņas tēvs sers Maikls Redgreivs un māte Reičela Kempsone ir aktieri un Old Vic teātra biedri. Viņas nākotnes likteni kā aktrise paredzēja sers Lorenss Olivjē, kurš viņas dzimšanas dienā.dzemdībās viņa spēlē teātrī kopā ar savu tēvu mičelu. tādējādi Olivjē no skatuves paziņo, ka Laertam - lomas atveidotājam mičelam redgreivam - beidzot ir meita: Vanesa nevarēja cerēt uz labākām teātra kristībām!

Vanesas Redgravas pirmā aizraušanās tomēr ir deja - viņa astoņus gadus mācās Ramberta baleta skolā. diemžēl kļūt par profesionālu dejotāju liedz viņas fiziskā uzbūve, jo viņa ir pārāk gara auguma. sešpadsmit gadu vecumā, neraugoties uz savu neperspektīvo izskatu (viņu nomāc pinnes), viņa nolemj sekot sava elka Audrijas Hepbernas pēdās un kļūt par aktrisi.

Sākotnēji ne viss viņai neveicās, taču viņas neatlaidība un spītība lika viņai pastāvēt. 1954. gadā viņa iestājās Centrālajā runas un drāmas skolā, kuru pabeidza 1957. gadā, iegūstot Sibilas Torndaikas balvu. 1958. gadā viņa debitēja lugā "Saules pieskāriens" kopā ar savu tēvu. Vanessa definē.šī pieredze bija formējoša spīdzināšana, jo tēvs asi kritizēja viņa aktierspēli. Tajā pašā gadā, atkal kopā ar tēvu, viņš debitēja arī kino ar filmu "Aiz maskas".

Tomēr kino bija pieredze, ko Vanesa neatkārtoja nākamos astoņus gadus, priekšroku dodot teātrim, jo īpaši Šekspīra teātrim.

Tā viņa spēlēja Tonija Ričardsona "Otello", "Viss labi beidzas labi", "Sapnī vasaras naktī", spēlējot Elenu, un slavenajā Lorensa Olivjē "Koriolānā".

Pateicoties panākumiem, viņa pievienojās Karaliskajai Šekspīra kompānijai līdzās tāda kalibra aktrisēm kā Džūdija Denča. Arī viņas privātā dzīve ir notikumiem bagāta: 1962. gadā viņa apprecējās ar režisoru Toniju Ričardsonu, ar kuru viņai piedzima divi bērni - Džoelija un Nataša, kuriem abiem bija lemts kļūt par aktieriem (Nataša Ričardsone, aktiera Liama Nīsona sieva, pēkšņi nomira 2009. gadā pēckritiens uz slēpošanas trases Kanādā).

Viņa arī sāka arvien aktīvāk sekot līdzi un piedalīties sava laika politiskajā dzīvē. 1962. gadā viņa bija viena no pirmajām slavenībām, kas apmeklēja Kubu; viņas vizītes laikā pat izskanēja baumas, ka Vanesai bijis romāns ar Fidelu Kastro. Tikmēr viņa kļuva par aktīvu Strādnieku revolucionārās partijas biedri un dedzīgi aizstāvēja palestīniešu lietu.

1966. gadā viņa atgriezās kino ar filmu "Trakais Morgans", par kuru Kannās saņēma Zelta palmas zaru. Tajā pašā gadā viņa strādāja kopā ar Orsonu Velsu pie Freda Zinnemana filmas "Cilvēks visiem gadalaikiem" un ar Mikelandželo Antonioni pie filmas "Blow up". 1966. gadā viņas vīrs Tonijs Ričardsons režisēja viņu divās filmās "Sarkans un zils" un "Jūrnieks no Gibraltāra". Abi strādāja kopā, lai gan Tonijs aizgāja noVanesa par Žannu Moreo.

Arī Vanesas Redgreivas mīlas dzīvē notika pavērsiens: filmas "Kamelots" uzņemšanas laukumā, kur viņa atveidoja Gviniveres lomu, viņa iepazinās ar Franko Nero, ar kuru viņai bija ilgas attiecības.

Franko Nero un Vanesa Redgreiva jaunībā

Britu aktrises karjera kļuva arvien intensīvāka. Viņa filmējās desmitos filmu un ieguva desmitiem balvu: "Marija Stjuarte, Skotijas karaliene" (Mary Stuart, Queen of Scots, 1971); Sidnija Lumeta "Slepkavība Austrumu ekspresī" (Murder on the Orient Express, 1974); "Šerloks Holmss - septiņu procentu atrisinājums" (Sherlock Holmes - Solution Seven Percent, 1976) pret Lorensu Olivjē; Freda Zinnemana filma "Džūlija" (Julia, 1977), kurā viņa saņēma "Oskaru" par labāko aktrisi galvenajā lomā; "EsBostonieši" (1984) un Džeimsa Ivoija "Hovards Hauzs", Franko Džefirelli "Melnādainā stāsts" (1993), "Solījums" (2001) ar Šonu Pennu, Džo Raita "Izpirkšana" (2007), Lajoša Koltaja "Bezgalīgā mīlestība" (2007) u. c.

Viņas politiskā un sociālā angažētība kļuva aizvien intensīvāka: viņa pārkāpa sabiedriskos tikumus, uz teātra skatuves parādoties grūtniece ar Franko Nero dēlu Karlo; viņa nosodīja Ameriku par tās iesaistīšanos Vjetnamas karā, piedalījās demonstrācijās un protestos, kā arī kandidēja Strādnieku revolucionārās partijas labā. Daudzo politisko un darba saistību dēļ Vanesa Redgreiva kļuva arvien aktīvāka.Lai būtu tuvu savam vīram Franko, viņa cenšas dalīties ar viņa projektiem. Tā pāris strādā kopā ar Tinto Brassu pie filmas "Drop-Out". Patiesībā abi ar Brassu jau bija strādājuši pie filmas "Kliedziens", kas Anglijā tika cenzēta.

Arvien sarežģītākās abu aktieru attiecības beidzās 1970. gadā, kad Nero atgriezās pie savas bijušās kompānijas Nathalie Delon. Taču Vanessa ilgi nepalika viena: filmas "Mary of Scots" uzņemšanas laukumā viņa iepazinās ar Timotiju Daltonu, ar kuru saglabāja saikni līdz pat 1986. gadam. Viņas karjera gan teātrī, gan kino ir absolūti pārsteidzoša: viņa divreiz saņēma Zelta palmas zaru Kannās kālabākā aktrise, sešas reizes nominēta Oskaram, piecas reizes Emmy un trīspadsmit reizes Zelta globusam, kā arī saņēmusi visas prestižākās teātra balvas. Viņa ir arī Starptautiskās organizācijas "Mākslinieki pret rasismu" prezidente un Unicef vēstniece.

2004. gadā, Vanesa Redgreiva kopā ar brāli Korinu dibināja Miera un progresa partija kurā viņš atklāti cīnās par Persijas līča kara izbeigšanu 1991. gadā, cīnās par Palestīnas jautājumu, uzbrūk Vladimiram Putinam Čečenijas jautājumā un uzbrūk Tonijam Blēram par viņa nenozīmīgo politisko rīcību mākslas atbalstam.

It kā ar to visu vēl nebūtu gana, papildus teātrim un kino viņš strādā arī televīzijā: piedalās vairākos televīzijas miniseriālos, tostarp pazīstamajā amerikāņu seriālā "Nip/Tuck". 2010. gadā viņš filmējies arī Ralfa Fiennesa filmā "Koriolāns" (2011).

2009. gada 18. martā pēc nelaimes gadījuma slēpošanas trasēs gāja bojā viņas meita Nataša. Nākamajā gadā britu aktrises dzīvi skāra vēl divas bēdas - nomira viņas brāļi Korins un Lins. Tikmēr viņa publiskoja - tikai 2009. gadā -, ka 2006. gada 31. decembrī salaulājās ar Franko Nero. 2018. gadā viņa tika izrādīta Venēcijas kinofestivālā, Vanesa Redgreiva saņem Zelta lauvu par mūža ieguldījumu.