Biogrāfija - Sapņotājs

Slavenā dzejnieka un literatūras kritiķa Attilio Bertoluči dēls Bernardo dzimis 1941. gada 16. martā netālu no Parmas, dažus kilometrus no muižas, kurā dzīvoja Džuzepe Verdi. Bērnību viņš pavadīja laukos un jau 15 gadu vecumā ar aizņemtu 16 mm kameru uzņēma savas pirmās īsfilmas.

Neraugoties uz šiem agrīnajiem kino eksperimentiem, Bertoluči, kurš pa to laiku kopā ar ģimeni pārcēlās uz Romu, iestājās Modernās literatūras fakultātē un, sekojot tēva pēdās, pievērsās dzejai. 1962. gadā viņš ieguva Viaredžo Opera Prima balvu par grāmatu dzejā "Noslēpumainības meklējumos", taču, neraugoties uz šiem agrīnajiem literārajiem panākumiem, viņa mīlestība pret kino atkal parādījās araugstprātība.

Tāpēc tajā pašā gadā Bernardo Bertoluči pameta universitāti, pildspalvu un rindas, lai kā režisora asistents strādātu pie "Accattone" - pirmās filmas, ko veidoja Pjērs Paolo Pasolīni, kurš tolaik bija Bertoluči ģimenes draugs un kaimiņš.

Jaunais Bernardo ieturēja pauzi un nevarēja sagaidīt, kad beidzot parakstīs savu režisora scenāriju: nākamajā gadā (tas bija 1963.) viņš debitēja aiz kameras, pateicoties producenta Tonino Cervi interesei, kurš viņam uzticēja Pasolīni tēmas "La commare secca" uzņemšanu.

Šo slaveno paziņu dēļ Bertoluči tika nomelnots, un var teikt, ka viņš ir ienācis kino pa priekšējām durvīm, kas viņam vēl gadiem ilgi netiks piedots.

1964. gadā viņš uzņēma savu otro filmu "Pirms revolūcijas" un vēlāk kopā ar Serdžo Leoni veidoja scenāriju filmai "Reiz Rietumos".

Nedaudz vairāk nekā 20 gadus vecs, tāpēc viņš jau ir atzīts režisors.

Bernardo Bertoluči

Pēc "Partnera" ar filmu "Zirnekļa stratēģija" viņš uzsāka savu neparasto sadarbību ar fotogrāfijas meistaru Vittorio Storaro. 70. gadi sākās, un Bertoluči, pateicoties arī sekojošajam "Konformistam", ieguva starptautisku slavu, kā arī pirmo Oskara nomināciju par labāko scenāriju.

1972. gadā pienāca kārta filmai "Pēdējais tango Parīzē" (ar Marlonu Brando galvenajā lomā), nu jau slavenajam kino skandālam, kas bija kļuvis par cenzūras sinonīmu. 1972. gadā filma sastapās ar niknu pretestību: ar Augstākās tiesas spriedumu tā tika izņemta no kinoteātru repertuāra un pat nodota ugunskuram.

Bernardo Bertoluči ar Marlonu Brando

Tikai viena kopija tika saglabāta, lai to nodotu glabāšanai kinoteātrī, pateicoties republikas prezidenta iejaukšanai. Bertoluči tika notiesāts uz diviem mēnešiem cietumā un uz pieciem gadiem viņam tika atņemtas vēlēšanu tiesības par amorāla stāsta pārnešanu uz ekrāna.

"Pēdējais tango Parīzē" tiks "reabilitēts" tikai 1987. gadā. Lieki piebilst, ka tas noteikti bija pārspīlēts kliedziens, kas galu galā neko vairāk nedeva, kā tikai pastiprināja ziņkāri par šo filmu, kuru daudzi uzskata par šedevru un kuru daudzi citi, protams, noniecina kā klasisku postkonflikta laikmeta produktu.

Pēc šīs skarbās pieredzes un nežēlīgās konfrontācijas ar vispārējo morāli Parmā dzimušais režisors 1976. gadā pievērsās kolosālajam kino un radīja lielisku šedevru "Novecento" - vēsturisku un sociālu eposu, kas caur divu dažādu sociālo slāņu jauniešu attiecībām izseko gadsimta pirmajiem četrdesmit pieciem gadiem. Filmā piedalās tādas nākotnes zvaigznes kā Roberts De Niro, ŽerārsDepardjē un Stefānija Sandrelli līdzās tādiem atzītiem dižgariem kā Bērts Lankasters un Donalds Saterlends.

Nākamās filmas "Mēness" un "Smieklīga cilvēka traģēdija", kas neguva publikas un kritiķu atzinību, tomēr aizveda Bertoluči līdz viņa lielākajiem panākumiem, kas tika uzņemti tūkstošiem grūtību milzīgā finansējuma dēļ: tā bija filma "Pēdējais imperators", kas rekonstruē pēdējā Ķīnas imperatora Pu Yi dzīvesstāstu.

Filma iekaroja skatītājus un kritiķus, ieguva deviņus "Oskarus" (režija, neoriģinālscenārijs, operatora darbs, montāža, mūzika, scenogrāfija, kostīmi un skaņa) un ir pirmā un vienīgā itāļu filma, kas saņēmusi balvu par labāko režiju, kā arī vienīgā filma Holivudas vēsturē, kas saņēmusi visus "Oskarus", kuriem tā tika nominēta.

Itālijā "Pēdējais imperators" ieguva 9 David di Donatello un 4 Nastri d'Argento balvas, Francijā filma saņēma Cēzara balvu kā labākā ārzemju filma.

Bernardo Bertoluči ir starptautiskajā kinematogrāfijas elitē.

Viņš uzņēma vēl divas superfilmas: "Tēja tuksnesī", kas uzņemta pēc Pola Boulsa kulta romāna motīviem un filmēta starp Maroku un Alžīriju (rūgts stāsts par mīlestības mokām), un "Mazais Buda", kas ir ceļojums dziļi Tibetā un vienas no aizraujošākajām Austrumu reliģijām centrā.

1996. gadā Bertoluči atgriezās Itālijā, konkrēti Toskānā, un uzņēma filmu "Io ballo da sola", šķietami vieglu komēdiju par pieaugšanu un jaunību, kurā tomēr mīlestība un nāve - tēmas, kas viņa filmās vienmēr ir klātesošas un neatņemamas - ir nepārtraukti sajauktas.

Divus gadus vēlāk pienāca kārta filmai "Aplenkums" - darbam, ko kritiķi nodēvēja par "himnu kino".

Vienmēr pilns ideju un projektu, Bertoluči iesaistījās producenta darbībā. 2000. gadā viņš producēja un parakstīja scenāriju filmai "Mīlestības triumfs", kuras režisore bija viņa sieva Klāra Peploja, bet 2001. gadā filmējās Lauras Betti filmā "Pjērs Paolo Pasolīni: sapņa iemesls", kas veltīta izcilajam meistaram.

Bertoluči atgriezās pie 1968. gada un jauniešu protesta tēmām ļoti pretrunīgi vērtētajā filmā "Sapņotāji", kas Kannu kinofestivālā ieguva "Zelta palmas zaru". Daudziem tas ir vēl viens šedevrs, citiem - tikai nostalģiska operācija par laika posmu, ko režisora atmiņas pielabina un idealizē. "Sapņotāji" patiesībā ir stāsts par iniciāciju dzīvē, kas balstīts uzGilberta Adaira (Gilbert Adair) romāns "Svētie nevainīgie", kurš ir arī scenārija autors.

2018. gada 26. novembrī Romā 77 gadu vecumā pēc ilgas slimības mūžībā aizgāja Bernardo Bertoluči.