Biogrāfija - Damned life

Ēriks Entonijs Robertss dzimis 1956. gada 18. aprīlī Biloksi, Misisipi štatā, bet uzaug Atlantā, Džordžijas štatā. Divas lietas šķiet nolemtas jau no paša sākuma: pirmā ir tā, ka Ēriks kļūst par aktieri, otrā - ka viņa dzīve vienmēr ir kalnā. Lai gan jaunajam aktierim palīdz tas, ka viņa vecāki (Valters un Betija Lū Robertsi), vadot "Actor's andWriter's Workshop" Atlantā, ir arī taisnība, ka viņš kopš piecu gadu vecuma cieš no briesmīga stostīšanās, kas topošajam aktierim noteikti nav labākais viatikums. Tāpēc viņa pirmā uzstāšanās uz skatuves, Ziemassvētku lugā "Rotaļlietas Totsam", ir par varoni, kas cieš no mutisma...

Tomēr skatuves dēļi viņam izrādās īsta terapija. Pirmais to saprot viņa tēvs, kurš ātri vien saprot, ka scenāriju mācīšanās no galvas Eriku mudina pārvarēt savu defektu, liekot viņam tos atkārtot arvien skaidrāk un skaidrāk. Tādējādi laika gaitā drosmīgais Ēriks sāk spēlēt dažādas lomas daudzās lugās. Bet rūgtie pārsteigumi parviņš nepabeidz, jo šajā laikā viņa vecāki šķiras, radot viņam milzīgas ciešanas.

Viņš turpina dzīvot Atlantā kopā ar tēvu, bet māte pārceļas uz netālo Smirnu (Džordžijas štatā) pie savām divām mazajām māsām Lisas un Džūlijas Fionas (slavenās aktrises Džūlijas Robertsas īstais vārds). Kopš tā laika Ērikam ir bijis ļoti maz iespēju satikties ar māti, un patiešām šķiet, ka laika gaitā attiecības cilvēciskā līmenī ir diezgan pasliktinājušās.

Iespējams, tieši šīs nestabilās ģimenes situācijas dēļ Ēriks jau no trīspadsmit gadu vecuma sāk lietot narkotikas un alkoholu, lai aizpildītu sāpes, kuras pats nespēj pārvarēt un izprast. Viņš cīnās ar visiem un bieži nonāk konfliktā ar apkārtējo pasauli, un vienīgie stabilie punkti viņa dzīvē ir tēvs un aktiermāksla.

Septiņpadsmit gadu vecumā Ēriks ar vecāku atbalstu un finansiālu atbalstu devās uz Londonu, lai studētu Karaliskajā dramatiskās mākslas akadēmijā, pēc tam viņš mācījās Amerikas Dramatiskās mākslas akadēmijā Ņujorkā, taču tikai vienu gadu, un tikai tad sāka savu karjeru.

Šajā laikā viņš vairākkārt uzstājās teātrī ārpus Brodvejas, pirms 1976. gadā ieguva TV lomu seriālā "Cita pasaule" (Another World) Teda Bancrofta lomā. 1978. gadā viņš debitēja filmā "Čigānu karalis" (King of the Gypsies), kas bija "rūgts un salds" panākums. Šī loma nāca tikai mēnesi pēc viņa tēva Valtera nāves no vēža.

Pateicoties labajam izskatam un talantam, Ērika karjera uzplaukst, taču viņa personīgajā dzīvē joprojām notiek zemestrīce. Viņš aizvien vairāk nododas narkotikām, alkoholam un sievietēm - līdzekļiem, kurus viņš izmanto, lai apslāpētu sāpes un jūtas, kas viņam tik ļoti nepieciešamas. 1981. gada jūnijā aktiera dzīve piedzīvo vēl vienu smagu pārbaudījumu. 1981. gada jūnijā, braucot pa kalnu ceļu Konektikutā, viņš zaudē savuViņš gūst smadzeņu traumu, pēc kuras trīs dienas atrodas komā, kā arī gūst vairākus lūzumus. Atgriešanās normālā dzīvē būs ļoti sarežģīta, arī tāpēc, ka šo pāris dienu komā nepatīkamais mantojums ir satraucošs atmiņas zudums - ar šo invaliditāti viņam nāksies cīnīties. Turklāt viņa eņģeļa izskats ir ļoti slikts.apdraud traumas, un pastāv risks, ka pat solītās lomas filmās izplēn.

Tā vietā režisors Bobs Fosse nolēma dot viņam iespēju un atvēlēja Pola Snidera lomu filmā "Star80". Filma guva panākumus, un Ērika zvaigzne pelnīti atkal uzmirdzēja.

Sekoja vēl divas nozīmīgas filmas - "Greinvičviljī ciema pāvests" un "Trīsdesmit sekundes līdz beigām (Bēgošais vilciens)" (kopā ar Džonu Voitu). Par pēdējo no minētajām filmām Ēriks Robertss saņēma Zelta globusa un Oskara nominācijas "Labākais otrā plāna aktieris". Tomēr, šķiet, ka atgriešanās seglā nav nomākusi viņa pašdestruktīvo trauksmi. Viņa dzīve joprojām rit virzienānepareizi, viņa raksturs kļūst aizkaitināms, viņš sāk iegūt reputāciju kā cilvēks, ar kuru ir grūti strādāt.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem ieguldījumiem viņam ir jāatgūst nauda, tāpēc viņš sāk bez izšķirības pieņemt jebkuru lomu, ko viņam piedāvā, taču tādējādi neizbēgami cieš viņa profesionālā reputācija (taču noteikti ne bankas konts). Šāda tendence turpinās līdz 90. gadu sākumam, kad notiek divas svarīgas lietas: piedzimst viņa meita Emma un...satiek Elīzu Garetu, sievieti, kura viņu aizved pie altāra.

Mīlestībā pret Emmu un ar Elīzas atbalstu Ēriks piedzīvo radikālas pārmaiņas. Viņš apgūst programmu, lai atbrīvotos no alkohola atkarības, iziet virkni psiholoģisko terapiju un sāk atstāt skumjas un dusmas atvilkt atvilktnē.

Kopā ar Ričardu Gīru, Kimu Basingeri un Umu Tūrmenu filmējusies filmā "Final Analysis" (1992) un kopā ar Silvestru Stalloni, Šāronu Stounu un Džeimsu Vudsu filmā "The Specialist" (1994).

Sasniedzis pusmūža pakārtoto loku, Ēriks beidzot šķiet cilvēks, kas ir mierā ar sevi. Viņš pavada brīvo laiku ar meitu, romantiskus brīžus ar sievu, un viņam priekšā ir karjeras gadi, kas, šķiet, atkal atver viņam tās durvis, kuras viņš pārāk daudz reižu ir absurdi centies aiz sevis aizvērt.