Biogrāfija - Pamodināt dvēseles

Lielais krievu rakstnieks, dramaturgs, satīriķis Nikolajs Vasiļjevičs Gogolis dzimis 1809. gada 20. martā Soročinci, Poltavas apgabalā, Ukrainā, muižnieku ģimenē. Bērnību viņš pavadīja netālu no Mirgorodas, Vasilevkā, vienā no sava tēva, labsirdīga cilvēka ar dzīvespriecīgu raksturu, aizrautīga vietējā folkloras kopēja, kurš aizrāvās ar rakstniecību.

Vēlāk, jau pusaudža gados, viņš mācījās Nežinas vidusskolā, bet pēc tēva nāves pameta mīļoto māti (lai gan viņa bija stingra un bezkompromisa personība) un aizbēga uz ārzemēm, iespējams, agrīnās literārās neveiksmes izraisītā emocionālā satricinājuma dēļ.

Vēlāk, atgriežoties Pēterburgā, viņam beidzot izdevās iegūt zināmu cieņu literārajās aprindās, un 1834. gadā ietekmīgi draugi no Puškina aprindām pat panāca, ka viņš ieņēma vēstures katedru universitātē, kas viņa nesakārtotā un kaislīgā temperamenta dēļ izrādījās pilnīga izgāšanās.

Līdz 1831. gadam viņš bija publicējis divus stāstu sējumus ar nosaukumu "Brīnumi Dikankas sētā", kam 1835. gadā sekoja jauns krājums "Mirgorodas pasakas", kurā līdzās kolorītam un reālismam Tarasa Bulbas stāstos parādās agrīnās kazaku civilizācijas iedvesmots vēsturiski episkais elements. 1835. gadā viņš publicēja arī eseju un garu noveļu krājumu "Arabeskas".(to vidū "Ņevska prospekts" un "Trako cilvēka dienasgrāmata") un 1836. gadā - noveles "Deguns" un "Bruģis", kā arī lugu "Revidents".

Panākumi ir lieli, un Gogolis tagad var veltīt visu savu enerģiju literārajai daiļradei. 1836. gadā viņš iestudē "Revidentu" - grotesku un sarkastisku satīru par Nikolaja I laika birokrātisko pasauli, kas izraisa neizbēgamu, rūgtu reakciju no ietekmēto aprindu puses. Tie ir pirmie, īstie Gogoļa rūgtumi literārajā jomā, tie, kuros viņš var konkrēti pieskartiesviņa aprakstu spēks un emocionālais spēks.

Saņēmis impērijas pensiju un atļauju uzturēties ārzemēs, Gogolis devās uz Itāliju, Romu, kur centās paplašināt savas zināšanas par nozīmīgākajiem mākslas darbiem un kur viņš varēja apmeklēt vismodernākās kultūras aprindas, gandrīz pilnībā pārtraucot kontaktus ar dzimteni. Bet jau 1835. gadā rakstnieks, attīstot dažas Pučkina ieteiktās idejas, izstrādāja grāmatu "Gogole.grandiozā freska no tā laika Krievijas "Mirušās dvēseles", kas viņu ne mazums aizrāva un kas, kā viņš baidījās, sagādās viņam jaunas nepatikšanas. Šī iemesla dēļ viņš pagarināja savu uzturēšanos Romā līdz labākam laikam, cītīgi strādājot pie manuskriptiem, nemaz nerunājot par to, ka 42. gadā viņš bija publicējis vēl vienu slavenu stāstu "Mētelis" (kas pēc viņa nāves tiks atkal apvienots ar iepriekšējiem, ar nosaukumu "StāstiPēterburgas").

1842. gadā viņš atkal parādījās Pēterburgā un 9. maijā beidzot publicēja "Mirušās dvēseles". 1842. gada 9. maijā iznāca arī nelielā komēdija "Laulības", bet dažus gadus vēlāk, 46. gadā, pienāca kārta "Atsevišķām vēstulēm", kuras kritiķi pat raksturo kā verdzības apoloģiju, spriedumiem, kas veicināja galīgu attiecību pasliktināšanos ar miera meklētājiem, Gogoļa tautiešiem,Aizvien vairāk pārņemts ar mistisku dzīves vīziju, viņš ceļoja starp Romu, Vīsbādeni un Parīzi, līdz beidzot nonāca Jeruzalemē.

Atgriezies Krievijā, viņš nenogurstoši turpināja mokošo darbu, kas viņu pavadīja visos ceļojumos, - "Mirušo dvēseļu" otrās daļas turpināšanu un pārstrādāšanu, - līdz 1852. gada sākumā naktī, kad pamodināja kalpu, lika iekurt kamīnu un raudādams iemeta manuskriptu ugunī.

1852. gada 21. februārī viņš tika atrasts miris pie Svētā tēla Maskavā.