Biogrāfija - Apņēmība un aizrautība

Eklektiskais angļu kino un teātra aktieris, režisors, rakstnieks un UNICEF pārstāvis Pīters Ustinovs gadu gaitā ir iekarojis skatītājus ar savu simpātisko labsirdību, gan ņirgājīgā Nerona tēlā filmā "Quo Vadis?", gan kā parasts cilvēks, kurš, par spīti sev, ir iekritis lielos piedzīvojumos, piemēram, filmā "Topkapi"; viņš ir pārliecinājis ikvienu kā ņiprais Herkule Poiro.(tēls no Agatas Kristi dedzīgās prāta) klasiskajā un elegantajā "Slepkavībā uz Nīlas".

Pīters Ustinovs dzimis 1921. gada 16. aprīlī Londonā krievu vecākiem. Viņa karjera šovbiznesā sākās diezgan agri: sešpadsmit gadu vecumā viņš pameta Vestminsteras skolu un pēc diviem gadiem jau bija diezgan labi pazīstams kā komiķis Player's Theatre Club. 19 gadu vecumā viņš uzrakstīja scenāriju filmai, kurā viņš arī spēlēja galveno lomu, "Lidojums bez atgriešanās", kuras autori bija Maikls Pjūvels un Emeriks.1942. gadā Pressburgers strādāja pie Kerola Rīda filmas "Ceļš uz slavu" (The Path to Glory) scenārija, kurā galveno lomu atveidoja Deivids Nīvens.

Ir grūti sastādīt pilnīgu un hronoloģiski precīzu Ustinova spēlēto filmu un astoņu viņa režisēto filmu kinematogrāfiju, taču, neskaitot jau pieminēto "Spartaku" (režisors Stenlijs Kubriks) un "Topkapi", nozīmīgākās neapšaubāmi ir Ērika Tila "Degošie miljoni" un "Lords Brummels" (1954), kurā viņš spēlē perfektu Velsas princi, kurš ir neviltots līdz pat nepatīkamībai, bet tomēr nav nevainojams.bez šarma.

Pīters Ustinovs ir spēlējis vairākus "sliktos" tēlus, taču viņa mīmika, aktierspēle, kurā netrūka ironijas un histrionikas (šī vārda labākajā nozīmē), vienmēr ir izlīdzinājusi viņu negatīvās īpašības. Viņš to darīja apbrīnojamajā Neronā filmā "Quo Vadis?" vai Hēroda tēlā, ko viņš atveidoja filmā "Jēzus no Nācaretes", ko Franko Džefirelli uzņēma televīzijai.

Daudzi no viņa tēliem spēja aizskart visvieglākos akordus, piemēram, ģenerāļa Maksa tēls filmā "Atņemsim Alamo fortu", ko 1969. gadā uzņēma Džerijs Pariss (Jerry Paris), pieklājīgā, bet asā satīrā par amerikāņu patriotismu un uzpūtīgā meksikāņu ģenerāļa mīlas lietām. Maigi izsakoties, smieklīgi.

Mārtija Feldmana skaistā filma "Es, Beau Geste un Svešzemju leģions", kas ir slavenās Viljama Velmena filmas ar Gariju Kūperu parodija, Dukcio Tessari "Bija pils ar 40 suņiem", "Zelta bakalaurs", "Lorenco eļļa" (ar Sūzanu Sarandonu un Niku Nolti). Un šo sarakstu varētu turpināt, jo visi nosaukumi ir skaisti un ļoti baudāmi.

Pīters Ustinovs bija arī režisors. Starp viņa astoņām filmām (dažās no tām viņš arī spēlēja galvenās lomas) ir "Privātais eņģelis", "Billijs Bads", "C... seja" (ar Līzi Teilori) un "Džuljeta un Romanovs", kuru viņš 1961. gadā režisēja un tajā spēlēja galveno lomu, ņemot par pamatu tāda paša nosaukuma lugu, ko viņš bija uzrakstījis (viņš bija arī talantīgs dramaturgs) 1956. gadā.

Sākot ar 70. gadiem, vulkāniskais aktieris pievērsās operai, kļūstot par vienu no populārākajiem muzikālā teātra režisoriem. 1981.-1982. gadā Milānas Piccola Scala viņš iestudēja Musorgska un Stravinska operas, kā arī uzrakstīja un iestudēja izrādi "Divagazioni, improvizazioni e variazioni musicali in inglese e cattivo italiano".

Privātajā dzīvē viņš bija precējies trīs reizes: 1940. gadā - ar Izoldu Denemu, ar kuru viņam piedzima meita Tamāra, 1954. gadā - ar aktrisi Suzannu Klujē, ar kuru viņam piedzima trīs bērni (Pavla, Andrea un Igors), un 1972. gadā - ar Helēnu di Lau d'Allemands.

Ustinovs zināja vairākas valodas (runā, ka pavisam esot zinājis astoņas), tostarp itāļu valodu, kurai viņa īpašais akcents piešķīra papildu ironijas dzīslu.

Slavens un priekšzīmīgs bija viņa darbs ar bērniem kopš 1972. gada, kad viņš tika iecelts par UNICEF pirmo vēstnieku; 1990. gadā viņš ieguva sera titulu, ko viņam piešķīra tieši karaliene Elizabete. 2004. gada 28. martā Šveicē viņu piemeklēja nāve, tikai dažas dienas pirms viņa astoņdesmit trešās dzimšanas dienas.

Savas vecās draudzenes Ērikas Tillas vadībā Ustinovs nesen bija pabeidzis savu pēdējo lomu - Saksijas dižkungara Frīdriha Gudrā lomu Eiropas kolosālajā filmā par Mārtiņa Lutera dzīvi "Luters: dumpinieks, ģēnijs, atbrīvotājs".

Gan par Spartaku, gan par Topkapi viņš saņēma "Oskara" balvu par otrā plāna aktiera lomu.