Biogrāfija - Dogmas likums

Larss fon Trīrs ir pretrunīgi vērtēts un novatorisks kinorežisors, dzimis 1956. gada 30. aprīlī Kopenhāgenā, Dānijā. Von Trīrs uzsāka savu karjeru laikā, kad Dānijas kino piedzīvoja dziļu krīzi, jo kopš 50. gadiem, t. i., pēc Dreijera, Dānijā gandrīz nekas patiešām labs nebija radīts (izņemot dažas filmas, kas bija Dreijera epigoni).

Tikai 80. gados Dānijas kino sāka kaut kas uzvirmot, un tas notika, pateicoties fon Trīram (īstajā vārdā Larss Trīrs, kam režisors pievienoja "von" tikai kā afektam), jaunietim, kurš tikko bija beidzis Kopenhāgenas Kinoakadēmiju un bija autors divām īsfilmām, kas izraisīja lielu ažiotāžu - "Noktirne" un "Reljefa tēls". Tas bija 1981. gads.

Trīs gadus vēlāk viņš uzņem savu pirmo filmu, kas joprojām tiek uzskatīta par viņa labāko veikumu, "Noziedzības elements", kuru kritiķi savā valstī vērtēja negatīvi, bet skatītāji to neatbalstīja; ārzemēs filmas liktenis bija citāds - Kannās tā saņēma balvu par labāko tehnisko ieguldījumu.

Noziedzības elementam" 1987. gadā sekoja "Epidēmija", kas tika uzņemta ar ļoti ierobežotu budžetu un kritiķi to noraidīja kā pretenciozu un bez satura. Īsāk sakot, fon Trīra karjera, šķiet, nevēlas uzņemt apgriezienus, iespiesta starp nonkonformistiskām virsotnēm, ko novērtē nišas auditorija, un eksperimentiem, kas vairumam ir neskaidri. Dāņu režisors vēlreiz mēģināja ar televīzijas filmu "Medeja".kas, kā izrādās, balstīta uz scenāriju, kuru meistars Dreijers tā arī nerealizēja. Tomēr arī šeit fon Trīra griezuma oriģinalitāte netiek novērtēta, iespējams, tāpēc, ka televīzijas skatītāji patiesībā ir maz tendēti atšifrēt vizuāli sarežģītus vēstījumus.

Von Trīrs turpināja savu ceļojumu ar filmu "Eiropa", kas noslēdz triloģiju par Eiropu, kura aizsākās ar "Noziedzības elementu" un turpinājās ar "Epidēmiju". Kā jau ierasts, filma tika nenovērtēta dzimtenē, bet tik ļoti slavēta ārzemēs, ka Kannās, atbilstoši vispārējai dāņu kino renesansei, tā sacentās par "Zelta palmas zaru".

Dāņu kritiķi un skatītāji maina savu attieksmi pret fon Trīru ar "Karalisti - Il regno", televīzijas filmu četrās daļās pa vienai stundai katrā, kas (kaut arī īslaicīgi) tika izrādīta arī Itālijā. Filma, šausmu satīra par dzīvi milzu slimnīcā, gūst milzīgus starptautiskus panākumus un atkal tika izrādīta Kannās.

Savukārt 1995. gads bija gads, kas fon Trīru izvirzīja starptautiskajā kino hronikā, jo kopā ar citiem viņam radniecīgiem režisoriem viņš prezentēja savu poētiski-programmatisko manifestu "Dogma 95", kas ir kļuvis slavens un dažkārt kļūdaini citēts.

Šis manifests, runājot atklāti, ir sava veida dekalogs, kas aizliedz tehniskus, skatuviskus, fotogrāfiskus un naratīvus izdomājumus: poētika, ko daži dēvē par antikinematogrāfisku vai vismaz par noliegumu tam, ko daudzi uzskata par kino būtību.

1996. gadā fon Trīrs uzņēma vienu no veiksmīgākajām filmām visas dāņu kino vēsturē - "Likteņa viļņus", slavenu filmu, kas gandrīz pilnībā uzņemta ar rokas kameru un ieguva Kannu festivāla Lielo žūrijas balvu. 1997. gadā iznāca "Karaliste 2", slimnīcas farsa otrā daļa, kas bija gandrīz vēl veiksmīgāka par pirmo daļu. Filma tika izrādīta Venēcijā. 1997. gadā Itālijāneiznāca, bet pārējā Eiropā tā guva lielus panākumus.

1998. gadā vienlaikus iznāca divas filmas par dogmu, abas tika prezentētas Kannās: Vinterberga "Festen" un fon Trīra "Idioti". 1998. gadā pirmā filma ieguva Lielo žūrijas balvu ex-aequo ar Būrmana "Ģenerāli". Tikmēr "Dogma 95", šķiet, guva lielus panākumus prasīgāko kinematogrāfistu vidū (tādas filmas kā Jakobsena "Mifune" un Levringa "Karalis ir dzīvs" ievēro fon Trīra priekšrakstus,"Barra "Mīlētāji" un citi).

Šajā brīdī dāņu režisors, šķiet, patiešām ir izspēlējis visas savas stāstījuma kārtis. Daži viņam pārmet, ka viņš ir pārāk pieķēries savām dogmām, ka ir ieslodzīts iepriekš sagatavotā poētikā, ka viss jau ir pateikts. 2000. gadā režisoram izdevās visus pārsteigt ar negaidītu filmu "Dejotāja tumsā", kas var lepoties ar tikpat respektablu, cik neviendabīgu aktieru sastāvu. Uz lielā ekrānaUz ekrāna kopā parādās staltā dziedātāja Bjorka un franču kino ikona Katrīna Denēva, kā arī fon Trīra iemīļotie aktieri Žans Marks Barrs un Pīters Stormārs. Filma šoreiz pārliecinoši iekļūst arī kases ieņēmumos, kā arī Kannās iegūst "Zelta palmas zaru" par labāko filmu un labāko sieviešu lomu (Bjorkas lomā).

Nobeigumā jāsecina, ka fon Trīrs kopā ar Kusturicu, Džiljamu, Tarantīno un Kitano joprojām ir viens no oriģinālākajiem kinorežisoriem, kādus mūsdienu kino ir spējis izteikt. To apliecina arī viņa nākamie darbi "Dogvils" (2003), "Piecas variācijas" (2003), "Manderlay" (2005), "Lielais priekšnieks" (2006). Viņa jaunākais darbs ir "Antikrists" (2009, ar Vilemu Dafo un Šarloti Geinsbūru).