Biogrāfija - Dziedāšana par sirdssāpēm

Gajs Valērijs Katuls dzimis Veronā, toreizējā Cizalpīniešu Gallijā, 84. gadā p.m.ē. ļoti turīgā ģimenē. Acīmredzot pat Jūlijs Cēzars ne reizi vien viesojies greznajā ģimenes villā Sirmione pie Gardas ezera.

Katuls ieguva nopietnu un stingru izglītību un, kā tas bija pieņemts jauniešiem no labām ģimenēm, pārcēlās uz Romu, lai pabeigtu studijas ap 60. gadu p.m.ē. Viņš ieradās Romā ļoti savdabīgā laikā, kad vecā republika bija saulrieta gados un pilsētā valdīja politiskas cīņas un aizvien izteiktāks individuālisms politiskajā, kultūras un literatūras jomā.Viņš pievienojās literātu pulciņam, kas bija pazīstams kā neoteroi jeb poetae novi, kuru iedvesmoja grieķu dzejnieka Kallimaha dzeja, un sadraudzējās ar tādiem prestižiem cilvēkiem kā Kvints Hortenijs Ortalo un slavenais orators Kornēlijs Nepos.

Lai gan viņš sekoja līdzi tā laika politiskajiem notikumiem, viņš tajos aktīvi nepiedalījās, tā vietā dodot priekšroku daudzajiem pilsētas piedāvātajiem priekiem. Tieši Romā viņš iepazinās ar sievieti, kas kļuva par viņa lielo mīlestību, bet arī par viņa mokām: Klodiju, tribūna Klodija Pulhēra māsu un Cizalpīnas teritorijas prokonsula Metella Celēra sievu.

Katuls dzied par savu mīlestību pret Colodia savās dziesmās, dodot tai poētisku nosaukumu Lesbia par netiešo salīdzinājumu ar dzejniece Sappho (lasīt skaisto dzejoli Dodiet man tūkstoš skūpstu Abu attiecības ir ļoti sarežģītas, jo par viņu desmit gadus vecākā Klodija ir eleganta, izsmalcināta un inteliģenta sieviete, taču arī ļoti brīva. Patiesībā, lai gan viņa dzejnieku mīl, viņa viņam nesaudzē sāpīgu nodevību virkni līdz pat galīgajai šķiršanai.

Hronikas vēsta arī par Katula romānu ar kādu jaunieti vārdā Juvencijs; iespējams, ka šī pazīšanās ir rezultāts dzejnieka nevērīgajai dzīvei Romā.

Uzzinājis vēsti par brāļa nāvi, Katuls atgriezās dzimtajā Veronā un palika tur apmēram septiņus mēnešus. Taču ziņas par Kladijas, kura pa to laiku bija iesaistījusies attiecībās ar Kaiju Rufu, nākošo romānu viņu pamudināja atgriezties Romā. 57. gadā neciešamais greizsirdības smagums padarīja viņu tik nemierīgu, ka viņš atkal pameta Romu, lai sekotu prētoram Kaijam Memmijai uz Bitīniju.

Katuls devās ceļojumā arī tādēļ, lai uzlabotu savas finanses, kuras bija visai trūcīgas viņa izšķērdības dēļ. Āzijā viņš saskārās ar daudziem intelektuāļiem no Austrumiem, un tieši atgriežoties no šī ceļojuma, viņš radīja savus labākos dzejoļus.

Savas dzīves laikā Katuls sacerēja aptuveni simt sešpadsmit kolāžu, kuru kopējais apjoms bija ne mazāk kā divi tūkstoši trīs simti pantu, kas publicēti vienā darbā "Liber", veltītā Kornēlijam Nepotam.

Dzejoļi ir sadalīti trīs dažādās daļās, ievērojot secību, kas nav hronoloģiska: to iedalījumam izvēlēts kritērijs, kura pamatā ir dzejnieka izvēlētais kompozīcijas stils. Karmatas iedalītas trīs lielās grupās: nugae, no 1. līdz 60. karmei, nelielas karmatas dažādos metros ar pārsvaru endekazilablām; carmina docta, no 61. līdz 68. karmei, kas sastāv nolielākas nozīmes skaņdarbi, piemēram, dzejoļi un elegijas, un visbeidzot epigrammas elegiskos kupletos, no 69. līdz 116. pantam, kas ir ļoti līdzīgas nūgām.

Izņemot carmina docta gadījumu, visu pārējo dzejoļu galvenā tēma ir viņa mīlestība pret Lesbiju/Klodiju; mīlestība, kuras dēļ viņš atsakās arī no sarežģītākām sociālām un politiskām tēmām. Taču tas, kas sākās kā nodevība un būtībā brīva mīlestība, jo Lesbijai jau ir vīrs, viņa dzejā kļūst par sava veida laulības saitēm. tikaiPēc nodevības mīlestība zaudē savu intensitāti, tāpat kā greizsirdība, pat ja sievietei joprojām ir pievilcības avots.

Mīlestības tēmā savijas arī apdziedājumi ar dažādām tēmām, piemēram, tādi, kas vērsti pret sabiedrības netikumiem un tikumiem, īpaši pret viduvējībām, krāpniekiem, liekuļiem, moralizētājiem, kā arī apdziedājumi, kas veltīti draudzības un vecāku saiknes tēmai. Patiesi, tieši saites ar ģimeni ir tās aizvietotājas jūtas, ar kurām Katuls cenšas aizmirst Lesbiju. Starp tiem ir arīĪpaši nozīmīga ir 101. himna, kas veltīta viņa nelaimē mirušajam brālim.

Atgriezies no ceļojuma uz Austrumiem, Katuls meklēja mieru savā Sirmionē, kur patvērās 56. gadā. Pēdējos divus dzīves gadus viņu nomocīja neskaidra slimība, pēc dažu domām - mal sottile, kas līdz pat nāvei nomocīja viņa prātu un ķermeni. Precīzs nāves datums nav zināms, bet tiek uzskatīts, ka tas notika ap 54. gadu Romā, kad Katuls bija tikkotrīsdesmit gadus.