Biogrāfija - Griba pēc varas

Frīdrihs Vilhelms Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche), milzīgs domātājs, kurš ietekmēja lielāko daļu 19. gadsimta un, protams, visu 20. gadsimtu, piedzima 1844. gada 15. oktobrī nelielā ciematā Prūsijas Saksijā. 1844. gada 15. oktobrī viņš bija protestantu mācītāja dēls, un jaunais Frīdrihs uzauga reliģisko jūtu piesātinātā atmosfērā, lai gan to mazināja tipiskais maigums.reformēto pieeju.

Kad 1848. gadā nomira viņa tēvs, māte bija spiesta pārcelties uz Naumburgu, nelielu pilsētiņu, kur viņa varēja rēķināties ar daudzu radinieku palīdzību. 1851. gadā Frīdrihs sāka mācīties Pfortā valsts skolā, kur viņš apguva pirmos ticības, latīņu un grieķu valodas pamatus, kā arī mūziku, kas kļuva par otru lielo viņa dzīves kaislību (tik ļoti, ka ilgu laiku viņš nezināja, vai veltīt sevi literatūrai unFilozofija jeb septiņu notu māksla). Jaunu kultūras atklājumu pārņemts, viņš raksta dzeju un komponē mūziku, bet viņa ģimene, ne mirkli ne mirkli ne mirkli ne mirkli ne mirkli, pārceļas uz citu māju Naumburgā.

Jaunībā viņš lasīja Baironu, Holderlinu, Emersonu, Šternu, Gēti, Fojerbahu. 1860. gadā kopā ar dažiem draugiem nodibināja muzikāli literāru apvienību "Germania"; šīs apvienības vajadzībām sarakstītajos rakstos ("Liktenis un griba", "Griba un likteņa brīvība") jau iezīmējas nākamās Nīčes domas antimetafiziskā tendence.

Viņš kļuva slavens ar saviem pirmajiem darbiem "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (1872), kuros bija jūtama Šopenhauera un tolaik atzītā komponista Riharda Vāgnera ietekme, un radīja virkni darbu ar spēcīgu teorētisku saturu: "Nejautrālie apsvērumi" (rakstīti no 1873. līdz 1876. gadam, no kuriem ceturtais veltīts Vāgneram) un "Pārāk cilvēcīgs cilvēks" (1878).

Tomēr savu nobriedušo domu Nīče pauda darbos "Aurora" (1881), "Zinātnes gaišums" (1882), "Tā runāja Zaratustra" (1883-1885), "Aiz labā un ļaunā" (1886).

Nīčes domai raksturīgs demistificējošs un destruktīvs, dažkārt pat apgānījošs raksturs. Nīče faktiski asi apstrīd savam laikam raksturīgos pozitīvisma un buržuāziskos ideālus (viņš ir "neaktīvs" un lieliski to apzinās), kā arī ticību tā dēvētās zinātniskās domas apgaismotās sabiedrības progresam. Viņa citi mērķi ir ideja parplaši izplatīta labklājība un visas patiesības formas, kā arī iedibinātā morāle, ko domātājs uzskata par atvasinātu no materiālajiem pamatiem un vienmēr cieši saistītu ar psiholoģisko un sociālo nosacītību, citiem vārdiem sakot, ar spēku attiecībām, kas izpaužas gan iekšējā es, gan sabiedrībā.

Pretstatā šai demistificējošajai kritikai ir Nīčes ideja par "pārcilvēku", t. i., par spriedzi, kas vērsta uz pārcilvēku, kas ir vēlme radīt jaunu esības veidu, kurā pilnībā izpaužas "griba pēc varas", t. i., ego radošums, kas ir ārpus morālā un sociālā konvencionālisma, kuram tas ir pakļauts tagad, kodificēts reliģiski sociālos imperatīvos.

Šī cilvēka saspiestās enerģijas atbrīvošana un visu tradicionālo ētiku un pasaules priekšstatu radikāla kritika būtiski ietekmēja gadsimtu mijas un turpmāko literatūru. Tādējādi Nīče kļuva par krīzes filozofu, jauna domāšanas veida pamatlicēju.

Kas attiecas uz viņa ideju par pārcilvēku, kas tiek saprasts kā taisnīgais, kurš triumfē pār vājinieku vai vergu masu, tā neapšaubāmi ir jālabo: Nīče nebija vardarbības evaņģēlija izplatītājs, bet gan iecerējis radīt priekšnoteikumus civilizācijas attīstībai un radikāli atjaunotai idejai par cilvēku.

Nīče, kas vienmēr briesmīgi cieta no visdažādākajām slimībām, nomira 1900. gada 25. augustā pēc lēnas agonijas, kuras laikā viņa vēlākajos gados sākās neprāts.